Tehnoloģijas un zināšanas darbinieku iesaistei
Kā atšķirt komandu no kolektīva
18 maijs, 2017

Lai gan šo sauc par individuālisma laikmetu, patiesībā nopietni, stratēģiski nozīmīgi mērķi nav sasniedzami bez saliedētas un motivētas komandas. Ar ko īsti komanda atšķiras no kolēģu grupas vai kolektīva – par to saruna ar Zviedrijā, Vācijā, Šveicē, Lielbritanijā un arī Latvijā  praktizējošu stratēģiju un līderības kouču Tomasu Boti (Thomas Bothe).

Kā jūs formulētu – kas īsti ir komanda?

Tomass Bote: Komandai piemīt noteiktas īpašības. Pirmā – visi komandas dalībnieki ir vienojušies par kopīgu mērķi, un ikviens komandas dalībnieks ir personīgi identificējies ar piederību komandai šā mērķa sasniegšanai. Otrā – komandas dalībnieki uzticas un paļaujas viens uz otru. Trešā – katrs komandas dalībnieks apzinās un uzņemas atbildību sasniegt mērķi, ceturtā – komanda ir projektu orientēta. Piektā – komanda ir salīdzinoši neliela un tai ir viens līderis.

Un kā komanda atšķiras no cilvēku grupas vai kolektīva organizācijās?

T.B.: Ar to, ka katrs komandas dalībnieks uzņemas atbildību par savas un komandas darbības sekām. Metaforiski to varētu aprakstīt tā, ka katram komandas dalībniekam ir teorētiska iespēja vadīt automašīnu, un komandā visi kaut reizi grib būt procesa lokomotīves, nevis vagoniņi. Savukārt grupā cilvēki sēž automašīnas aizmugurējā sēdeklī un brauc, paļaujoties, ka kāds cits uzņemsies iniciatīvu, vadību un atbildību. Komandai raksturīgā sadarbība, koordinācija, enerģija lielākoties tiek gūta no komandas gara, proti, no iekšējiem resursiem. Kolektīvam enerģija nemitīgi jāpiegādā no ārpuses.


Vai tas nozīmē, ka lielie uzņēmumi, kuros strādā tūkstoš un vairāk cilvēku, nevar būt komandas? Turklāt nereti gadās, ka šo uzņēmumu departamenti, komandas savā starpā konkurē un pat konfliktē gan par to, kurš nozīmīgāks, gan par budžetiem?


T.B: Ja visiem tūkstoš cilvēkiem ir vienots mērķis un viņi deg par to – arī tāda var būt komanda. Vai tā būs komanda vai tikai cilvēku grupa, lielā mērā atkarīgs no komandas līdera vai šajā gadījumā – uzņēmuma vadītāja. Vēl viens iemesls – ja uzņēmuma komandas savā starpā konkurē un pat konfliktē, tad acīmredzot mērķis nav vienots un nav visiem pietiekoši interesants. Kas notiek, ja ģimenē divi bērni strīdas par rotaļlietām, un pēkšņi atskan piedāvājums aiziet uz kino? Strīds tiek aizmirsts, un parādās aizrautība!
Šāda stratēģija sastopama arī politikā – ja politiķi netiek galā ar iekšējo spriedzi, konfliktiem, problēmām, pagurumu, tā vietā, lai meklētu mērķi, viņi meklē un atrod ārējo ienaidnieku. Radīt iedvesmojošu mērķi ir daudz grūtāk, nekā atrast ienaidnieku.

Un kā radīt iedvesmojošu mērķi?

T.B.: Lai radītu iedvesmojošus mērķus, vajadzīga drosme fantazēt. Mērķi sākumā var likties nereāli un neticami. Jā, tie pat nav mērķi, tie drīzāk ir sapņi, pietiekami miglaini un nekonkrēti. Ja līderim sapni izdodas iedzīvināt vīzijā, mērķi noformulējot skaidri un saprotami, tas būs kā magnēts, uz ko cilvēki tieksies. Pirms 50 gadiem nācija tika iedvesmota, aicinot lidot uz Mēnesi; pirms 30 gadiem – solot, ka katrā mājā būs personiskais dators.


Kādi šobrīd ir lielākie izaicinājumi komandas veidošanā un vadīšanā?


T.B.: Ir divi lieli izaicinājumi, un abiem ir saknes globalizācijā. Pirmais – uzdevumi kļūst aizvien sarežģītāki. Otrais – palielinās komandu iekšējais neviendabīgums, dažādība.

Sarežģītība un dažādība pieprasa lielākus resursus un piepūli, veidojot efektīvu komunikāciju un spēju panākt uzticēšanos. Tas nav viegli! Komandās strādā dažādu kultūru cilvēki, kuriem ir atšķirīgas personības un emocionālās iezīmes, atšķiras arī individuālās vērtības.
Tā kā komandas aizvien vairāk iziet no biroja robežām un to locekļi strādā ne vien dažādās pilsētās, bet pat valstīs, kļūst aizvien sarežģītāk sasniegt emocionālo kontaktu un darbinieku iesaistīšanos. Iedvesmojošs un vienots mērķis – tas ir vienīgais, kas palīdz būvēt tiltus un apzināti veidot komunikāciju ar cilvēkiem, kurus tu nepazīsti un kuri tev šķiet atšķirīgi.


Kas raksturīgs komandām Latvijā, ar ko tās atšķiras?

T.B.: Viens no jautājumiem, ko šeit bažījas līderi un ko uzdod atkal un atkal– kā es varu būt pārliecināts, ka komandas dalībnieki patiešām ir komanda? Vai ir kāds mērs, kas to var apliecināt? Es parasti atbildu – tā ir jūsu emocionālā inteliģence jeb māksla pazīt un izprast sevi un apkārt esošos cilvēkus. Trenējiet to! Es nudien nezinu, vai tas latviešu pašpārliecības vai tikai pieredzes trūkums, bet vēroju, ka te par šo jautājumu šaubās vairāk.