Tehnoloģijas un zināšanas darbinieku iesaistei
Multitaskings - kad vairāk ir mazāk!
18 aprīlis, 2018

Es esmu no multitaskeru paaudzes. Man ir aifons, aipads, esmu visos sociālajos tīklos, regulāri lietoju vismaz 10 aplikācijas. Priecājos, ka varu darīt vairākus darbus vienlaikus - gatavoju prezentāciju, čekoju feisbuku, runāju ar kolēģi, pierakstu idejas rītdienas mītiņam, dzeru kafiju... Un man izdodas! Pat priecājos par to! Kad darba pārrunās man prasa– ar ko varu sevi paslavēt, lepni atbildu: esmu produktīvāka nekā citi! Jo spēju vienlaikus darīt vairākas lietas. Taču beidzamajā laikā ievēroju – tas vairs nestrādā, cilvēki pretējā galda pusē nemaz nejūsmo par šo manu spēju. Kā tad tā? Un es biju domājusi, ka esmu produktivitātes un iesaistījuma paraugs...

Ko saka biznesa vārdnīca

Multidarbošanās (multitasking) ir termins, kas nācis no tehnoloģiju pasaules, un tur tas nozīmē divu neatkarīgu lietotājprogrammu – piemēram, e-pastu un interneta - vienlaicīgu aktivitāti. Tomēr tagad šis vārds vairāk atpazīstams biznesa vidē ar nozīmi - spēja veikt vienlaikus vairākas darbības. Lai multitaskings būtu iespējams, nepieciešami divi nosacījumi. Pirmais - viena no darbībām ir automātiska - tāda, kur nav nepieciešama piedomāšana, piemēram, ēšana, iešana. Otrs nosacījums – katram no paralēlajiem uzdevumiem jānodarbina atšķirīgas smadzeņu puslodes, kas iespējams, piemēram, vienlaikus lasot un klausoties mūziku. Tomēr zinātnieki atzīst, ka informācijas uztvere, lasot un vienlaikus klausoties mūziku, nebūs tik noturīga.

Ko saka zinātne

Patiesībā izrādās, ka nav tādas lietas kā multitaskings. Tas ir tikai mīts, tikai uzmanības sadalīšana, ar kuras palīdzību mēs cenšamies sakārtot savu pārblīvēto kalendāru un šķietami mazināt pieaugošo stresu. Patiesībā ir ļoti maz darbu, ko varam veikt vienlaikus - drīzāk esam seriālie darbu veicēji, kas lēnāk vai ātrāk pārslēdzas no viena darba pie nākamā. Vairāki pētījumi apliecina, ka multitaskings nav nedz efektīvs, nedz veselīgs, jo pārslēgšanās brīdī smadzenēm nepieciešams laiks un piepūle, lai pārorientētos un saprastu jaunos uzdevumus. Izrādās, pārslēgšanās var prasīt līdz pat 40% darba laika. Un jo atšķirīgāki vai sarežģītāki uzdevumi, jo lielāks zaudētais laiks. Turklāt pārslēdzoties turp un atpakaļ no viena darba pie iepriekšējā, un tad atkal pie cita, mēs smadzenēm sagādājam tādu pat slodzi, kādu sajustu lielā ātrumā braucošs auto, kam nemitīgi spiež uz bremzēm. Un izrādās, tie, kas sevi mēdz dēvēt par izciliem vairāku darbu vienlaikus veikšanā, drīzāk ir hroniski multitaskeri. Kopumā viņi pieļauj vairāk kļūdu, atceras mazāk detaļu un patērē vairāk laika, lai pabeigtu darbus, galu galā – dzīvo ar paaugstinātu stresa līmeni.

 Saspiežot laiku

Multitaskings sāk kļūt par mūsu dzīves stilu. Esam to padarījuši par rituālu, kas liek iluzori noticēt – dzīve kļūst daudzdimensiāla, mēs varam būt šeit un tur vienlaikus. Mēs esam pārcilvēki! Panākumi tiek mērīti nevis pēc kvalitātes, bet pēc kvantitātes, ātruma un biežuma, pēc tā, cik daudz laika mēs spējam saspiest, ietilpinot vienā dienā divu dienu uzdevumus. Sajūta, ka es varu paveikt vairāk nekā mans kolēģis tajā pat laikā, liek man ticēt, ka esmu produktīvāka, tātad - vērtīgāka. Mēs izmantojam multitaskingu, lai konkurētu, bet patiesībā tas vēršas pret mums pašiem. Tas liek mums arvien vairāk iesaistīties darbos un pienākumos, lai sajustu šo iekšējo adrenalīnu – būt novērtētam.

Īstie multitaskeri tic, ka tā ir viņu īpašā dāvana - spēja darīt vairākas lietas vienlaikus. Tas viņos rada paaugstinātu pašvērtību. Taču pētījumi norāda, ka tieši hroniskie multitaskeri patiesībā ir nespējīgi koncentrēties uz vienu lietu. Bieži vien pievēršanos vairākām darbībām vienlaikus zinātnieki skaidro ar darba garlaicību vai sarežģītību. Atrodot kādu paralēlo nodarbi, viņi domā, ka tādējādi sevi stimulē paveikt pirmo darbu. Vēl viens multitaskeriem nepatīkams atklājums – patiesībā viņi darba procesā nevēlas domāt. Cilvēki, kas tendēti veikt vairākas darbības vienlaikus, ir impulsīvāki, biežāk meklē tādas emocionālas sajūtas kā dažādību, novitāti, gatavi vairāk riskēt.

Kam tas no dabas dots?

Sievietēm vairāku darbu darīšana vienlaikus izriet no ģenētikas, vēstures, kultūras normām un vēlmes “dabūt visu”. Multitaskings sievietēm arī noder, jo viņas vairāk rūpējās par citiem, nekā par sevi. Savukārt vīrieši multitaskingu biežāk izmanto, lai sevi iepriecinātu, un biežāk no darba pārslēdzas uz atpūtu nevis uz citu darbu. Piemēram, vīrieši par 25% biežāk nekā sievietes izmanto darba laiku personiskām vajadzībām, par 35% biežāk paņem sīkus pārtaukumus, lai vienkārši atpūstos, par 7% biežāk darba laikā izkustas un par 5% - aiziet pusdienās.

Minētais petījums apliecina, ka sievietes uzrāda par 70% augstāku spēju žonglēt, piedodiet, paveikt vairākus darbus vienlaikus. Tas esot ģenētiski noteikts, jo sievietēm esot vairāk nervu savienojumu starp abām smadzeņu puslodēm, kas nodrošina ātrāku pārslēgšanos no darba uz darbu un uzmanības noturēšanu, koncentrējoties vairākiem uzdevumiem. Veicot eksperimentus, kurā sievietēm un vīriešiem bija jāveic identiski datoruzdevumi, abi dzimumi darbus paveica apmēram vienā laikā, tomēr, kad tika pievienots vēl viens uzdevums, sieviete ar to tika galā tikpat precīzi kā vīrieši, tikai ātrāk.

Soli pa solim – atpakaļ uz mono darba režīmu

Ja jūs negribat dzīvot nemitīgā stresā, kalpojot multitaskinga kultam, sāciet ar, lūk, ko:

  • samaziniet savas gaidas būt perfektam/ai;
  • iemācies dalīt un pārdalīt darbus un lūgt palīdzību citiem;
  • izmantot brīvos brīžus atpūtai;
  • izolēt sevi, piemēram, reiz pa reizei ieslēdzoties kabinetā (lai neesi pieejama/s citiem), izslēgt skaņu mobilajam telefonam, apņemties neskatīties internetā; un pamēģināt strādāt, piemēram, trīs stundas bez pārtraukuma, 
  • organizēt tikšanās bez mobilajiem telefoniem un datoriem;
  • nesastādīt pirmdienai bezgalīgu darbu sarakstu, kas izskatās pēc neiespējamās misijas,
  • plānot darbus, tos sadalot pa blokiem un nedēļas dienām, iemācīties kaulēties par palīgiem un laikiem;
  • biežāk pievērsiet uzmanību tam, cik dokumentu un mājaslapu man vienlaikus ir atvērti datora ekrānā. Ja daudz, tas nozīmē risku mēģināt pārslēgties no viena uz otru;
  • turēt savu darba galdu kārtībā. Ar dokumentu kalnu grēdām nokrauts galds var palielināt stresu un mudināt ķerties pie vairākiem darbiem vienlaikus;
  • uzskatīt multitaskingu tikai par iespēju relaksēties – piemēram, klausīties mūziku, kamēr gatavoju ēst.

Uz priekšu – mazāk taču ir vairāk!