Tehnoloģijas un zināšanas darbinieku iesaistei
Kā kolektīvā atpazīt bremzētājus?
23 jūlijs, 2018

Jūs noteikti esat ievērojuši– daži kolēģi ir atvērti, ap viņiem kūsā dzīvība, viņi nebaidās uzdot jautājumus un tāpēc pat likties naivi, toties citi sēž savā biroja stikla būrī, apkrāvušies ar darbiem, viszinoši un vienmēr aizņemti. Kuram no viņiem izdosies atklāt jaunu enerģijas formulu vai mūžīgās jaunības eliksīru? Ar kuru no viņiem komandai labāk veiksies?

Pasekojiet rūpīgi, kā viņi runā, un zināsiet, ar ko kopā jūsu komanda varētu gāzt kalnus, bet kuri jūs turēs aiz svārkiem, kad būsiet gatavi jaunam spārnu vēzienam produktu, procesu attīstībā, kopīgos izaicinājumos un attīstības izrāvienos. Motify apkopoja frāzes, kas labi raksturo cilvēkus, ar kuriem izrāviens vai pārmaiņas varētu ieilgt un būt pat sāpīgas.

Visbiežāk dzirdētā, iedvesmu nogalinošā frāze ir: “Tas nav iespējams!”. Reiz piedalījos iepirkuma konkursā - pietiekami lielā, tāpēc aicināju to realizēt kopā ar konkurentu, kurš tobrīd bija visdraudzīgāk noskaņots. Viņš no sākuma mēģināja atrunāties ar tieši šādu frāzi, bet, kad ar faktiem un datiem pārliecināju, ka projekts izdosies, teica: “...nu, labi, bet ne jau par tādu naudu”. Uzsākot jaunu biznesu, ideju, tu vairākkārt dzirdēsi – tas nav iespējams, jo tur ir pārāk daudz konkurentu, viss jau ir aizņemts, izgudrots, pateikts… Tev teiks, ka par maz naudas, ka visi korumpēti, nejēgas, bet vienmēr atceries teicienu - ”ja par tavu ideju kāds nesmejas, tad zini – esi jau nokavējis”. Pasaule ir iespēju pilna, un dzīvot tajā ar attieksmi „tas nav iespējams” – tas ir, kā doties atklāt Ameriku ar stūrmani, kurš meklē aisbergus.

“Tur būs problēmas…” – tā saka cilvēki, kas meklē šķēršļus, nevis iespējas. Viņi pārāk koncentrējas uz nebūtiskām detaļām, pirms ideja vispār ir nogatavināta. Viņi pamanās atrast kādu sīkumu, pieķeras tam ar visu degsmi un aizved visus iesaistītos nekurienē. Šos cilvēkus nekādā gadījumā nedrīkst laist pie ideju ģenerēšanas posma, viņi nogalinās ne vien katru svaigu domu, bet arī kolēģu entuziasmu. Pataupiet šiem analītiķiem darbu tajā posmā, kad būs jāizvērtē un jākritizē jau atlasīto ideju patiesā vērtība.

“Neaizmirsīsim par detaļām!” – tā parasti runā finansisti, grāmatveži un īpaši konservatīvi speciālisti. Diemžēl viņi biežāk tik ļoti turas pie plāna, ka aizmirst paskatīties pa logu un noskaidrot, vai nav iestājusies ziema, kamēr viņi turpināja stādīt sīpolus. Protams, turēšanās pie darbu saraksta pati par sevi nav slikta, taču var būt signāls elastības un stratēģiskas domāšanas trūkumam. Paradoksāli, bet tieši tad, ja pārlieku ievēro grafiku, var kaut ko nokavēt un palaist garām.

“Es to izdarīju, es... es... es! ” - tā saka narcisi. Viņi ir vēl jo bīstamāki sev raksturīgās harizmas dēļ. Viņus var viegli atpazīt darba intervijās – atliek lūgt pastāstīt par saviem veiksmīgākajiem projektiem; ik teikumā cauri spiedīsies “es, es, es”. Viņi manipulē, veikli vainu noveļ uz citiem, neatzīst savas kļūdas un, protams, no tām nemācās, un galu galā saindē visu komandu.

“Man nav vajadzīga palīdzība!” – lūk, vēl viena frāze, kas raksturīga cilvēkiem, kuri neprot strādāt komandā. Esiet modri, ja dzirdat kādu tā apgalvojam. Šis cilvēks var noraut projektu vienkārši tāpēc, ka ir perfekcionists, un, lai padarītu visu perfekti, ir spiests nokavēt projekta termiņus. Šī persona neveicinās kopējos panākumus, jo ambīcijas attiecas tikai uz viņu pašu. Taču, kad savi plāni izteikti svarīgāki par komandas plāniem – tas nav veiksmes ceļš.

“Tu noteikti kļūdies!” – ja kāds kolēģis pārāk bieži izsaka šo frāzi, tad tas būtu jāuztver kā brīdinājuma karodziņš ceļā uz mērķi. Šie cilvēki mēdz būt ļoti paštaisni, visbiežāk uzskata, ka kļūdās visi citi, tikai ne viņi. Viņi uzskata par goda lietu neatkāpties no sava viedokļa, pat ja klusībā jau atzinuši, ka kļūdījušies. Tā vietā viņš/viņa labāk centīsies noniecināt tavu personību, nevis diskutēt par problēmas būtību.

“Pagaidiet, es pārbaudīšu savu kalendāru, savus plānus!” O, šis cilvēks grib būt ļoti svarīgs! Pārmaiņu laikmetā ar viņu tu pavisam noteikti nokavēsi pēdējo vilcienu. Ja tavā komandā kāds to bieži saka, tas var nozīmēt trīs lietas – vai nu viņš cenšas uzsvērt savu aizņemtību, vai arī viņu interesē tikai viņa plāni, vai arī viņš gluži vienkārši baidās iesaistīties un izrādīties nederīgs. Radoši, ieinteresēti cilvēki vispirms mēdz noskaidrot, kas tiks piedāvāts, nevis – vai tas iekļaujas grafikos. Mazliet spontanitātes un zinātkāra bērna attieksmes vienmēr ir noderējis jaunām, trakām idejām un komandas garam. Veiksminieki zina, ka dažreiz labāk ir lēkt neizpētītajā, un tikai pēc tam uztraukties par kalendārajiem plāniem.

“Es jau to zināju, es jau to teicu…” – ak vai, šo esam tik bieži dzirdējuši! Uzņēmumā tie ir cilvēki, kuri ir pārtraukuši mācīties un augt, vairs netiecas uzzināt neko jaunu, viņi jūtas pilnība un autoritāte. Turklāt viņi triumfē, ja citiem neizdodas. Būt zinošam par savu tēmu un dod savu redzējumu – tā ir profesionalitātes zīme, bet uzskats, ka esmu vienīgais gudrais šajā kompānijā – tas ir iesīkstējušu cilvēku iezīme.

“Es nevaru” – šie ir paši neveiksmīgākie un bīstamākie cilvēki. Viņi iestrēgst savā ceļā, jo gaida brīnumu, gaida, ka viss notiks pats no sevis. Turklāt savā nevarībā viņi vaino visus citus - sākot no stulbā darba devēja, valdības, pārāk straujas tehnoloģiju attīstības un beidzot ar paša sievas/vīra nepaklausību/neveiksmīgumu... Viņus var atpzīt pēc jautājuma “kāpēc tas notiek ar mani? ” - tā vietā, lai pajautātu sev: “kā es varētu šo situāciju izmantot?”

Lai jums jauks atvaļinājums! Un jaunais darba cēliens – kopā ar entuziastiskiem un darbā iesaistītiem kolēģiem!