Kāds visu mūžu varbūt meklē savu sapņu darbu. Cits, to atradis, ātri apjaušs, ka visos darbos ir garoziņa, un paziņo, ka nav tāda sapņu darba. Vēl kāds nemaz nesāk to meklēt, jo tic, ka tas nemaz nav iespējams – mīlēt darbu! Taču Motify tic, ka arvien vairāk no mums meklē un atrod darbu, kas sniedz gandarījumu un iepriecina. Motify padomāja un atrada 13 pazīmes, kas var palīdzēt atpzīt kolēģus, kuriem ir viss kārtībā ar “mīlestību pret darbu”.
Svētdienas vakari nav depresīvi un pirmdienas nav visgrūtākās
Cilvēki, kas nemīl savu darbu, pirmdienu sāk gaidīt jau svētdienas rītā (un sabojā arī svētdienu), jo tepat aiz stūra taču ir pirmdiena, “pati grūtākā un nīstamākā” nedēļas diena. Savukārt cilvēkiem, kuri mīl savu darbu, visas nedēļas dienas ir labas, un svētdiena ir tikai diena pirms jauna un svaiga sākuma.
Neskaitām stundas un minūtes līdz beigsies darbs
…bet viņi arī nav arī tie, kuri pavisam pazaudē laika sajūta. Nu, labi, labi, tikai tajos brīžos, kad darbs ir īpaši aizrautīgs, kad minūtes un stundas burtiski lido. Tad cilvēki piedzīvo plūsmu, kas viņus nes un kurā viņi zaudē laika sajūtu. Kad, pēkšņi attopoties, viņi secina – āaaa, ir jau pusdienlaiks, vai ir jau vakars! Būt plūsmā nozīmē būt dziļi koncentrēta, un būt absorbētam tajā, ko darām (kas ir viens no iesaistījuma darbā stāvokļiem). Plūsmas principa aprakstītājs un laimes zinātniskās pieejas pionieris Mihaly Csikszentmihalyi saka: “mūsu dzīves labākie brīži nav pasīvi, relaksēti un dodoši. Labākie ir tie brīži, kad mūsu prāts vai ķermenis brīvprātīgā piepūlē ir uzvilkts līdz savu iespēju robežu maksimumam, lai radītu, izpildītu kaut ko grūtu un vērtīgu”.
Un izrādās – savā darbā tu bieži iekļūsti šajā maģiskajā plūsmā.
Nešausta sevi, kad brīvajā laikā iedomājas par darbu
Viņi sev neaizliedz domāt par darbu brīvdienās. Un, ja prātā ienāk kāda ideja vai doma, viņi labprāt tai ļaujas, un pat iesaista sarunās partneri, savus draugus, lai to apspriestu. Un līdzīgi, kā Ņūtonam ābols nokrita uz galvas atpūtas brīdī un atnāca lielā ideja, viņi nedzen prom labu ideju darbam, kas atnāk brīvdienās.
Viņi iet vienu, divus soļus tālāk nekā tiek prasīts
Lai arī daudzi darba devēji darba aprakstā ieraksta šo viltīgo teikumu “un veikt pārējos darbus, kas darba aprakstā nav minēti, bet ir ciešā saistībā ar tiešajiem darba pienākumiem”, viņi nekad nav analizējuši papildus uzdevumus un darbus, kas nāk, šausminādamies – lūk, šis darbs noteikti slēpjas zem šī teikuma. Viņi iet vienu, divus, trīs soļus tālāk nekā citi vai nekā no viņiem tiek gaidīts. Un viņiem nav ne žēl, ne smagi, ne aizvainojoši. Viņi neprasa ik brīdi: “un kas man par to būs?”. Jo viņi strādā un dzīvo pēc saviem standartiem un tie vienmēr ir augsti – būt klāt tajā, ko dara! Un tāpēc, šādi strādājot, viņiem izdodas viegli tiem sekot!
Viņi ir pateicīgi
Nav jau tā, ka vienmēr ir viegli. Projekti kavējas, cilvēki mainās un pieviļ, naudas iesprūst! Tomēr būt komandā, kur vairums ir savējo, ir viegli. Kur neviens nečīkst, nevaino citus, nevairās darba. Varbūt ne visu laiku, bet kopumā visi ir iedvesmojoši un atbalstoši. Ir tik patīkami, kad kāds mums pasaka paldies. Un tie, kas mīl savu darbu, biežāk pasaka paldies tiem, kas strādā līdzās. Un ticiet vai nē – viņi arī sāk saņemt pretim šo pateicību no citiem. Iespējams, tā ir tikai ir ilūzija, jo viņi redzi apkārtējos mazliet pozitīvāk nekā ir patiesībā. Bet tas ir uz labu – jo mēs taču mazliet spoguļojamies viens otrā. Gluži pareizs ir teiciens (lasīt apgriezti)– tas, ko citi par tevi domā, ir viņu pašu problēma (nopelns)!
Mazie darbi viņus nenobeidz
Katrā darbā un katrā projektā ir kāda rutīna, ir kāda nepatīkamā daļa pa ceļam uz rezultātu, kurš mūs iepriecina. Kāda mana draudzene, ilggadēja un talantīga žurnāliste teica: “žurnālistam nokāpt ellē nozīmētu visu laiku, neattejot no diktafona, šifrēt un pārrakstīt no balss ieraksta savas intervijas”. Ja mēs to nebaudāmo daļu nenokostu kā garoziņu kopā ar maizes mīkstumu, vai viss kumoss negaršotu citādāk? Ja mēs mīlam savu darbu, tad šiem nepatīkamajiem darbiem ir vieglāk tikt pāri. Jau tos uzsākot, redzam starp kokiem meža pamali un saules pielietu pļavu, un zinam – jā, tur es gribēju nonākt. Tur ir mans gandarījums!
… un nenogalina darbi, kas stāv rindā
Ir tādas dienas, nedēļas un projekti, kad visu laiku nāk jauni darbi. Tie krājas kaudzē, vēlīgi smaida un krata pirkstu – nu, vai beidzot tu mani (visu darbu) sāksi ienīst. Bet atklājot, ka tas mūs nenogalina, pat neparalizē, mēs spējam ieraudzīt kādu zelta maliņu katram drūmam mākonim. Mēs varam uzdod sev jautājumu, kāpēc tie (darbi) turpina nākt un gaidīt tieši uz mani? Jo tie zina, ka kāds tos mīli, un tie grib būt padarīti caur tiem, kas tos mīl. Jo tie zina, ka kāds pratīs tos sakārtot rindā, iedot katram secību un jēgu. Tie zina, ka katram pienāks savs brīdis, jo tie visi ir sarakstā un neviens netiks aizmirsts. Un tie negrūstās un neklaigā, kad šis kāds pasaki – viss, šodienai pietiks, jo rīt būt nākamā darba kārta.
Viņi nečīkst un nežēlojas par darba apjomu
Dažos darbos mēdz būt tā, ka noteiktās sezonās, piemēram, rudens mēnešos līdz Ziemassvētkiem, ir grūtāki periodi, ir vairāk darba un lielākas slodzes. Turpretim tad nāk vieglāki mēneši – kad klienti ņem garos atvaļinājums un brauc slēpot. Un tad nāk karstā vasara pēc Jāņiem, kad atkal ir mazāk darba. Viņi to zini un to pieņem. Viņi grūtajos periodos neskrien pie priekšnieka, nečīksta, nepieprasa kompensāciju par pūlēm, ieguldījumiem un nemusina citus darbiniekus uz streiku.
Viņiem riebjas dīkstāve
Un, kad atnāk tukšie periodi darbā, viņi nebūt negavilē. Viņi tāpat nāk uz darbu laicīgi, cenšas mācīties vai palīdzēt jaunajiem kolēģiem apgūt ko jaunu. Viņi negarlaikojas, jo iemanās ikdienišķajā darbā atklāt sev ko jaunu. Piemēram, aiziet pie datu apstrādes puišiem un palūgt, lai viņi ierāda pašu jaunāko, ko viņi apguvuši. Vai apgūst kādu internetā pieejamu mācību kursu (tik liela izvēle https://www.coursera.org), kas dara viņus gudrākus, labākus un enerģiskākus.
Viņi redzi iespējas, ne problēmas
Optmists no pesimista atšķiras ar to, ka pesimists katrā šķērslī un izaicinājumā saredz grūtības un problēmas, bet optimists – iespējas. Vai to pašu nevar teikt par apmierinātiem un neapmierinātiem darbiniekiem? Ja kāds mīli darbu, viņš nenorok katru priekšlikumu, nečīkst, ja tiek apstiprināts izaicinošs projekts, neslēpjas aiz citu mugurām, ja aicina pieteikties “projekta glābšanas komandā”. Ikgadējās novērtējuma pārrunas viņam nesadzen trauksmes sajūtu saules pinuma rajonā, jo viņam ir ar ko lepoties, kad jautās – ko šogad esi sasniegusi/sasniedzis priekš sevis. Un viņi neko neaizmirst, jo viņiem ir maza, brīnišķīga piezīmju grāmatiņa “manas panākumu piezīmes”, kur katru mēnesi pierakstīt nozīmīgākos darba sasniegumus, gūtās mācības, pārvarētās grūtības un problēmas, kas kļuvušas risinājumi un idejas.
Viņi slimo mazāk vai pat nemaz
Vai atceraties, kad viņi pēdējo reizi pa īstam slimoja? Briesmīgās gripas epidēmijas viņus it kā neskar un iet ar līkumu.
Un labās lietas viņu dzīvē notiek daudz biežāk
Viņi paspēj gan uz jogas nodarbībām (nu labi, tikai vienreiz nedēļā), gan uz deju pulciņu kopā ar mīļoto cilvēku, un viņi ir atraduši hobijus. Cilvēki viņiem apkārt pēkšņi ir kļuvuši smaidīgāki, draudzīgāki un pretimnākošāki. Un pati labākā ziņa – kolēģi izvēlas un klienti grib sadarboties tieši ar šo kolēģi. Zini, kāpēc? Kāds pavisam svaigs pētījums ir konstatējis, ka cilvēkiem, kam ir negatīva attieksme pret darbu, kas bieži sūdzas un kritizē savu darbu, ir mazāk enerģijas nekā tiem, kas ir ar darbu apmierināti. Lūk, kur sākās komandas enerģija – no viena kurš mīl savu darbu! Un šajos laikos tā ir vērtība, ko cilvēki meklē. Viņi cer nolauzt gabaliņu no mīlestības!
Un vēl pēdējais
… neļaujaties apmuļkoties – viņi it nemaz neizskatās pēc mākslīgi uzlādētiem triecienniekiem un karognesējiem! Viņu darba mīlestība nāk no “iekšām”, un tā rodas, ja atrodam jēgu, nozīmību darbā un ja tas ir īstais un vislabākais darbs gan mūsu personībai, gan prasmēm un zināšanām.
