Kā palīdzēt kādam, kuram nepatīk viņa darbs?

Teiksim tieši – ir cilvēki, kuriem riebjas viņa darbs. Var būt, ka darbs riebjas kādu īsu brīdi, vai riebjas – kāds konkrēts darba posms vai uzdevums, vai riebjas tieši pavasarī vai arī riebjas nepārtraukti un nepārejoši. Ar darbu bieži vien ir līdzīgi kā ar attiecībām. Sākumā viss ir labi, bet pēc vairākiem kopā nodzīvotiem gadiem, pat ja nepatīk, tik un tā ir grūti aiziet. Un ir grūti palikt. Ko darīt, vai un kas var palīdzēt paskatīties uz darbu … ja ne ar mīlestību, tad ar citām acīm? 

Jēgpilns darbs ir viens no svarīgākajiem darbinieka iesaistījuma virztājspēkiem. Cilvēki pēc savas būtības vēlas būt nozīmīgi un paveikt ko jēdzīgu (jēgpilnu). Un darbam ir izšķiroša loma tajā, kā mēs sevi definējam, tapēc darbam vajdzētu būt nozīmīgam mūsu dzīves daļai un vēl jo labāk – ja tas var būt jēgpilnības avots. Taču ir ne mazums cilvēki, kas sev un saviem tuvākajiem ir teikuši “man riebjas mans darbs”, kuri gadiem nāk uz darbu, kas viņiem nesniedz ne prieku, ne nākotnes vīziju. Tāpēc jautājums ir, vai un kā jūs varat palīdzēt saviem kolēģiem, padotajiem tikt galā ar sajūtu, ka darbs riebjas, un kā atrast jēgu un prieku darbā? Atziņas no sarunas ar psiholoģi Jolantu Cihanoviču. 

Kāpēc riebjas darbs?

Latvijā ļoti izplatīts iemesls riebumam pret darbu ir izdegšanas sindroms. Uzsākot darbu, riebuma, visticamāk, nav bijis – droši vien sākumā tas pat ir kaut nedaudz paticis. Neapmierinātība ir krājusies pakāpeniski. Visbiežāk darbinieki ir ilgstoši lieguši sev atpūtu, nav pietiekami restartējušies. Nogurums ir sakrājies, un cilvēki vairs nespēj domāt par darbu bez nepatikas. Bet kad jautā – ko tad citu tu gribētu darīt?  – viņi atbild, ka gribētu gadu nedarīt neko un vienkārši atpūsties. Tātad nevis darbs ir apriebies, bet cilvēks pats ir pārguris.

Noteiktu profesiju darbinieki ir vairāk pakļauti izdegšanai, kas ved uz nepatiku pret darbu. Piemēram, strādājot palīdzošajās profesijās (ārsti, medmāsas, skolotāji), cilvēkam bieži vien ir jāapkalpo vairāk cilvēku nekā viņš patiesībā var izdarīt. Bet viss, kas prasa piepūli un resursus, kuru vairs nav, var izraisīt nepatiku, jo organisma saka – viss, pietiek, vairs nevaru turēt! Arī profesijās, kas saistītas ar varu, cilvēki izdeg biežāk, jo atbildības smagums var kļūt nepanesams. Bieži mēdz salūzt arī radošo profesiju cilvēki, īpaši jomās, kur nemitīgi jāiet pret straumi, kur visu laiku jāpiedāvā kaut kas jauns un nebijis, kur viss nemitīgi mainās un trūkst pat minimālas stabilitātes. Cilvēkam rodas sajūta, ka viņa radošie resursi izsīkst, ka viņš sāk atkārtoties, un viņam pašam sāk riebties darba rezultāts.

Ko darīt? Ja pamanāt, ka kolēģiem līdzās darbs vairs nesagādā prieku, viņi sāk izdegt un ir pārguruši, iesakiet vispirms viņiem rūpīgi pārskatīt savu darba un atpūtas režīmu – vai viņi regulāri un kvalitatīvi atpūšas, ņem atvaļinājumu, izmanto brīvdienas. Lai mēs spētu radīt, sevī cītīgi jāiegulda. Šādiem darbiniekiem bieži rodas sajūta, ka viņi ir vieni, ka neviens nesniedz atbalstu, runājiet ar viņiem un iedrošiniet viņus nebaidīties lūgt palīdzību.

Ne nu gluži riebjas, bet…

Cilvēki dažkārt domā tā – mājās es rūpējos par bērniem, māju, vecākiem, bet darbā sagaidu, ka par mani rūpēsies kāds cits. Viņi cer, ka darba devējs piedāvās tādas lomas, amatus un vidi, kas ļaus darbiniekiem sevi pilnībā realizēt. Bet ir ļoti maz ir tādu darbu, kas ļauj realizēt visus mūsu talantus visā spožumā. Rodas neapmierinātība, cilvēki sāk sūdzēties, ka darbs ir rutinēts, nav interesants.

Ko darīt? Mudiniet viņus domāt un uzdodiet jautājumu – vai nav tā, ka mēs pilnīgi visu interesanto gaidām no darba. Taču darbs nav domāts, lai kompensētu to, ko mēs varbūt nesaņemam no citām dzīves sfērām. Darbs jālīdzsvaro ar lietām, no kurām gūstam prieku. Jāizkopj tos talantus un nodarbes, kas patīk, kuros varam realizēties kā personība. Un vēl – izvērtē, vai tiešām darbā nav nekā, par ko mēs varētu būt pateicīgi? Mēs neprotam būt pateicīgi par to, kas mums ir; visu laiku analizējam un salīdzināmies ar citiem, uzsverot to, kas mums pietrūkst. Un tad, protams, viss sāk riebties.

Aiciniet sākt kopt to, kas jau viņiem ir. Es daru tā – katru vakaru veltu 3 minūtes laika, lai apzinātos, par ko varu būt pateicīga šodien. Ja to darīsi divas nedēļas pēc kārtas, tas kļūs par ieradumu, un tu iemācīsies citādāk paskatīties uz daudzām lietām. Pamostoties un ieraugot sauli, pirmā doma vairs nebūs – o, saule, ko lai šodien velk, bet gan – o, saule, būs skaista diena! Es vairāk sāku pamanīt lietas, ko agrāk pieņēmu kā pasšaprotamas. Sāku domās teikt paldies par to – ģimenei, draugiem, darbabiedriem, darba devējam.

Darbs nesniedz absolūtu pilnību

Tagad daudz runā (un millenum paaudzei šī doma ir īpaši iestāstīta), ka darbam itin visā mums jāsniedz gandarījums, ka tam jānes prieks un apmierinājums. Ja tas nav tāds, tad tā ir nepareiza izvēle – ej, meklē nākamo! Bet pilnīgi perfekti ir tikai meiteņu sapņu prinči – dzīvē nekas nav absolūti ideāls.

Ko darīt? Mums var būt dažāda motivācija, kāpēc tas vai cits darbs mums sniedz jēgu. Vieni iet uz darbu realizēt sevi. Citiem darbs ir iespēja darīt pasauli labāku, vēl citiem – būt sociāli baudāmā vidē. Un vēl citiem tas ir veids, ka pelnīt naudu, kura palīdzēs piepildīt citas baudas. Jāiemācās vēl kāda pieeja – var iemīlēt to darbu, ko jau darām, atrodot darba procesā kaut ko, kas sagādā prieku. Ikvienam jāapzinās, ka prieku darbā nevar gaidīt tikai no darba devēja, tas jāveido arī pašam. Taču prieku un jēgpilnību var vairot sadarbībā ar savu tiešo vadītāju, cilvēkvadītājiem, kopīgi izrunājot darbinieka sajūtas, mērķus un vērtības,  kā viņa ieguldījums ietekmē organizācijas kopējos sasniegumus, kā darbinieks var justies nozīmīgāks, uzņemoties atbildību konkrētā darba posmā vai uzdevumā. Ja darba loma sniedz lielāku sevis apzināšanās sajūtu, darbinieks arī spēs sajust ne vien piepildījumu, bet arī augstāku pašvērtību.

Bet man tiešām riebjas mans darbs!

Ja kāds tiešām ir sapratis, ka nav izvēlējies sev piemērotāko profesiju, tad nevajadzētu turēt sevi pie rokas un mocīt ar atrunu – nu, jā es te esmu jau ieguldījis piecus, desmit vai pat piecpadsmit gadus. Šādā situācijā, kad šaubas par pareizās lomas izvēli kļūst nepārejamas, jāapzinās, ka, vaicājot padomu draugiem, ģimenes locekļiem, visticamāk  arī citi mēģinās atrunāt no pārmaiņām – kur tu iesi, tu tur būsi nulle, tev būs mazāk atalgojums, tev ir atbildība – bērni, kredīti, rēķini… Un tā mēs noliekam sevi maliņā, un sakām (pat savos tikko trīsdesmit gados) – ko nu vairs, par vēlu!

Ar darbu bieži vien ir līdzīgi kā ar attiecībām. Sākumā viss ir labi, bet pēc vairākiem kopā nodzīvotiem gadiem, pat ja nepatīk, tik un tā ir grūti aiziet. Jo tik daudz ieguldīts – un būs jāatzīst, ka tie bijuši nelietderīgi ieguldījumi; jo bail atkal kļūdīties. Un samierināmies ar to, kā ir. Taču jāatceras, ka mēs visu dzīvi maināmies – tas, kas derēja 20 gados, 30 gados vairs var nederēt. Un mums ir iespēja vienmēr sākt kaut ko jaunu.

Ko darīt? Ja pamaniet, ka kolēģis ir nonācis šādās šaubās, “nenorakstiet” viņu, meklējiet kopā ar viņu, kā viņš, viņa varētu turpināt darbu jūsu organizācijā. Jo arī mainot darba lomas, vai pat profesiju 30, 40, vai 50 gadu vecumā, mēs vairs neko nesākam no pilnīgas nulles, mums ir pieredze, ar ko varam bagātināt jauno sfēru. It sevišķi lielās organizācijā vienmēr var atrast citu darbu, citu lomu un sākt mācīties ko jaunu. Tiesa, būtiski ir saprast, ko jūsu kolēģis īsti meklē – lai nav tā, ka atkal izvēlas darbu, kas pēc brīža nepatiks. Dažreiz pietiek ar vienu hobiju vai jaunas prasmes apgūšanu, lai darbs vairs neliktos netīkams.

Un galu galā– man nav laika! 

Daudzi jums teiks – bet es jau tā darbā pavadu tik daudz laika, kādi vēl vaļasprieki? Man nav laika – tas ir aizbildināšanās teiciens, kuru izvēlamies, kad patiesībā izvēlamies nedot laiku sev. Dažreiz ir vieglāk turpināt kustību pa iebrauktām sliedēm, turpināt dzīvot ar nevēlamiem paradumiem. Cik daudz laika vajadzīgs, lai, nākot no darba, kādu gabaliņu paietu kājām, izietu caur parku, ar baudu iedzertu kafiju? Jā, iespējams, stunda trenažieru zālē trīsreiz nedēļā ir par daudz prasīts, bet atrast sev 15 minūtes dienā ir iespējams katram. Jautājums – vai dodam sev tiesības to darīt. Biežāk nedodam gan, jo domājam, ka labāk padarīt kaut ko derīgu, nevis staigāt pa parku. Tikai – ja mašīnai vajag degvielu, mēs taču neaizbildināmies, ka tagad nav laika un tāpēc pabrauksim kādu gabalu bez degvielas. Būtiski ir mainīt domāšanu un apzināties, ka mēs paši sev esam vērtīgs resurs. Ja mēs paši par sevi nerūpēsimies, nevienam nebūsim vajadzīgi. Nogurums un stress ir viens no laika zagļiem, jo sagurumā visam aiziet vairāk laika nekā tad, ja esam atpūtušies un priecīgi par savu dzīvi.

Pārpublicēts no draudzīgā portāla monday.lv