Vai pakaļdzīšanās nemitīgai darbinieku motivācijai nav šīs desmitgades lielākā personālvadības speciālistu ilūzija?
Noskatos iedvesmojošu TED runu vai video stāstu, izlasu slaveno un veiksmīgo laužu citātus, noklausos uzmundrinošu un gudru lekciju, iedzeru vīnu kopā ar kādu, kuram viss izdodas, un nolemju – jēē, man arī tā būs! Esmu gatava sākt katru dienu skriet, veselīgāk ēst, sākt apgūt jaunas prasmes, mainīt darbu, biežāk izrunāties ar mīļoto… Es tik ļoti gribu, lai man izdodas! Es taču esmu motivēta, man ir tik lieliski piemēri un iedvesma! Pirmajā dienā pēc ierosinošā notikuma varu saņemties jaunajiem uzdevumiem, jo esmu uz viļņa. Otrajā dienā vēl mēģinu. Bet trešajā – apņemšanās vairs nav tik liela, un es padodos. Kur palikusi mana motivācija? Kā man pietrūkst?
Ja tu sapņo paveikt lielas lietas, ir divi veidi, kā to izdarīt – vai nu sevi motivējot vai disciplinējot. Pirmais variants ir ļoti populārs, bet, lietots lielās devās, tiek izniekots. Otrs – pavisam nepopulārs, tomēr efektīvs. Palūkosim, kā tie strādā tavā labā!
Mazā māsa – motivācija
Motivācija balstās uz pieņēmumu, ka ir tikai nepieciešams īpašs, pozitīvs emocionāls stāvoklis un mēs esam gatavi paveikt lielas lietas, aiziet soli tālāk un izdarīt vairāk.
Paļaušanās uz motivāciju maldīgi apgalvo, ka lietas jādara vai nu izcili vai nav jādara nemaz. Ja no rīta mostamies ar šaubīgu motivāciju, mēs nolemjam atlikt lielos darbus uz citu dienu. Varbūt pieejam pie spoguļa un mēģinām sevi iedvesmot, sakot sev – tu to vari, bet, ja nu dienas gaitā atgadās kas neparedzēti slikts, mēs padodamies. Jo redz, mums nav motivācijas – diena nav perfekta un sajūtas nav īstās.
Ja kļūstam atkarīgi no šīs sajūtas, gaidām savu īpašo garastāvokli, patiesībā tas kļūst par darbu atlikšanas iemeslu. Ai, es to paveikšu vēlāk… neesmu tik labā stavoklī, lai to paveiktu izcili, tāpēc labāk nesākšu nemaz… Jā, diemžēl motivācija ir tikai sajūta, kas nāk un iet. Tai ir īss mūzš! Un sliktākais, kas ar mums var notikt – gaidīt nepārtrauktu motivāciju un nepārtrauktus panākumus. Vai arī sevi šaustīt, meklējot vēl labāku motivāciju: “Es joprojām neesmu iemīlējusi savu papīru pārnēsāšanas darbu, tātad laikam daru kaut ko nepareizi. Es joprojām vairāk mīlu kūkas, nekā veselīgos brokoļus, – laikam esmu pārāk vāja. Man tikai būtu jānopērk vēl viena, pati labākā grāmata par motivāciju, un tad viss būs kārtībā!” Piedodiet, bet vēl vairāk motivācijas un entuziasma te nelīdzēs. Te ir vajadzīga disciplīna, nevis vairāk iedvesmas! Jo disciplīna ir kā dzinējs, kas ātri piešķil auto. Tikai arī tai laiku pa laikam jāielej degviela – un tā nu gan ir motivācija.
Lielā māsa – disciplīna
Savukārt disciplīna – tieši pretēji – funkcionē, norobežojoties no sajūtām un emocijām. Motivācijas trūkums ir tipisks hronisku prokastinatoru aizbildinājums – viņi visu laiku meklē tādu iekšējo prieka un enerģijas stāvokli, kas palīdzēs uzsākt, turpināt vai pabeigt lietas. Diemžēl dzīve lielākoties sastāv no garlaicīgām, ikdienas rutīnas pilnām lietām, kuras mums jāpaveic neatkarīgi no tā, vai esam emocionālā pacelumā vai nē. Ir naivi cerēt uz nemitīgu entuziasmu, darot sīkās un rutinētās lietas. Vēl vairāk – mīts par motivāciju var likt to meklēt tur, kur tā nemaz nav sevišķi vajadzīga. Vai esi dzirdējusi, kā datu analītiķis teiktu: ”O, esmu tik pārņemts ar ar šīm excell tabulām un grafikiem, ak, kā es nevaru sagaidīt, kad spēšu izrēķināt šo vienādojumu… es to visu dievinu!”.
Ir jānodala emocijas un sajūtas no spējas paveikt nepieciešamo darbu. Produktivitatei nav vajadzīgs īpašs emocionāls stāvoklis. Jā, mums vajag nolūku, mērķi un iedvesmu. Bet ar to nepietiek – mums vajag disciplīnu, lai šo mērķi sasniegtu. Motivācija nerada izcilību, bet disciplīna – gan. Disciplīna nodrošina nepārtrauktību un tā ir lielākais ienaidnieks slinkumam un prokastinācijai (izlasi, kas ir prokastinācija). Būtībā ilgtermiņa rezultātos disciplīna pārspēj motivāciju.
Vienkāršojot disciplīnas un motivācijas stāvokļus – motivēts cilvēks gaida, kad iestāsies labi apstākļi, lai sāktu darboties. Viņš sāks trenēties, kad beidzot nopirkts skaists sporta tērps un savākusies laba kompānija. Disciplinēts – sāk trenēties uzreiz, bez visas liekās dzejas. Izsakoties īsāk – motivācija ir uzrāviens, disciplīna ir sistēma. Disciplīna ir sevis norūdīšana, motivācija – epizodiska sevis iepriecināšana. Disciplīna ir pastāvīga, motivācija – kaprīza.
Pieredze gan liecina, ka bieži vien pats galvenais ir sākt. Ja arī sākumā jāpiespiežas un jādara lietas bez sevišķas iedvesmas un enerģijas, pirmie rezultāti parasti nes arī pirmo iedvesmu un emocijas. Un tālāk seko ķēdes reakcija – panākumi rada emocijas, emocijas iedvesmo nākamajiem panākumiem.
Nobeiguma pārdomas
Nē, nē, es nesaku, ka motivācija ir slikta, motivācija palīdz lietām notikt ātrāk. Taču reizēm liekas, ka paļaujamies uz to par daudz. Pārāk bieži redzam sludinājumus, kur gaida tikai motivētus darbiniekus. Darba intervijās tev liek apsolīties būt motivētai, un ja tāda, ar mirdzošām acīm un nerimstošu degsmi, neesi lielāko daļu darba laika, tevi sāk uzskatīt par nepareizu izvēli. Vai tev nekad nav iešāvies prātā, ka „motivēts darbinieks” ir spēle, kuru mēs visi spēlējam? Un vai tikai motivācija nav kā tāds moderns vīruss, ar ko nemanot inficējas uzņēmums, kad pretendē uz augstāko biznesa līgu? Vai varbūt motivācija patiesībā ir lielisks āķis, kas biznesa haizivīm ļauj manipulēt ar personāla atlases un apmaksas jautājumiem? Un iedzīt panikā kompānijas, kurām atliek tie parastie, normālie darbinieki?
Idejas aizņēmāmies šeit.
