Mēs jau rakstījām, kā atšķiras apmierināts darbinieks no iesaistīta darbinieka. Taču ir vēl divi darbinieku emocionālie stāvokļi vai tipi, par kuriem būtu jāzina – un tie ir darbaholiķi un izdegušie darbinieki. Šoreiz par darbaholiķiem.
Pēdējos gados darba vide ir radījusi visus priekšnoteikumus, lai “augtu un vairotos” darbaholiķi – strauji mainīgie darba apstākļi, ātrums, globālā konkurence un darbinieku trūkums, kas liek liek strādāt “pa diviem”, arī augsts inovāciju temps stimulē darbiniekus ieguldīt savu laiku un pūles darbā vairāk nekā jebkad agrāk. Darbaholiķis sākumā var likties ļoti līdzīgs iesaistītam darbiniekam galvenokārt paaugstinātā aktivitātes līmeņa dēļ. Taču ir vērts palūkoties tuvāk – vai jūsu kolektīvā nav bīstamais, pat citus apdraudošais darbaholiķa tips!
Ir divu veidu darbaholiķi. Viņi abi ir gatavi ieguldīties. Vieni, kuri ir tik ļoti aizrāvušies un patiesi entuziastiski par savu darbu, ka nespēj no tā “atrauties”. Šis tips visdrīzāk būs tuvāks iesaistītam darbinieks. Viņš/viņa zina mēru, kad apstāties un atvilkt elpu, Viņš/-a nesalīdzināsies ar citiem…. Un ir otri – kuri ir pienākuma vai konkurences apsēsti, ka baidās kaut ko nokavēt un tāpēc bieži vien strādā pāri saviem spēkiem. Pirmie ir tā dēvētie pozitīvie darbaholiķi, bet otrie – negatīvie, taču diemžēl kā vieni, tā otri nodara pāri savai veselībai un produktivitātei. Un izrādās viņi var būt arī bīstami pārējiem komandas dalībniekiem.
Kā atpazīt ar darbu apsēstu darbinieku
Ir dažas pazīmes, kas diezgan skaidri signalizē, kad mums ir darīšana ar darba apsēsto jeb darbaholiķi jeb no darba atkarīgo. Pirmā, un tā ir raksturīga arī daudzām citām atkarībām, sāk ciest citas dzīves sfēras. Piemēram, ja tavi draugi prasa, – kur tu esi pazudusi, kāpēc nenāc uz ballītēm/fitnesa/jogas nodarbībām- tas ir signāls, ka tu jau esi ceļā uz darboholismu. Vēl viena pazīme – ar darbu apsēstais darbā regulāri ierodas agrāk kā citi un no biroja aiziet vēlāk kā pārējie kolēģi. Viņš/-a var strādāt gandrīz jebkur un vienmēr, viņš/-a “nes darbu” mājās, strādā brīvdienās. Un pavisam traki, ja bērniem jāpiedzīvo atvaļinājums kopā ar savu tēti/ mammu – darbaholiķiem. Vecāki fiziski it kā tur ir, bet īstenībā viņi ir kaut kur citur. Pavisam droša darbaholiķa pazīme – viņš/a neiet pusdienās, vai vispār pārstāj pusdienot, vai labākajā gadījumā pagrauž kaut ko pie datora. Un parasti viņš/-a atstāj novārtā veselību.
Kāpēc mēs kļūstam darbaholiķi
Cilvēki savu vērtību mēdz definēt caur darbu, proti, ja man darbā ir sasniegumi, tad esmu vērtība, ja nav – esmu nulle. Šī ir liela mūslaiku problēma – jo cilvēki, kas grib daudz sasniegt karjerā, ir gatavi maksāt par to ar pārstrādāšanos. Taču vienmēr jāpatur pratā jautājums – cik tad tas (mana pārstrādāšanās) maksā, kur ir mana robeža, vai gribu maksāt ar personisko dzīvi un veselību, vai tas ir tā vērts, un cik ilgi?
Ja apzinaties, ka esat uzķērušies uz šī āķa, mēģiniet tomēr paskatīties uz savu dzīvi no malas, novērtēt, kādas vēl dzīves jomas jums ir svarīgas, kā jūs sevi varētu definēt caur citām lomām, jomām – būt mammai, tētim, būt hobijos, sportā, mācībās vai sociālās aktivitātēs. Un atbildēt sev – kādi tur būtu tie mani sasniegumi, kas mani iepriecinātu.
Otrs novērojums – cilvēki mēdz tik ļoti nodoties darbam, jo tas ir veids, kā izvairīties no problēmām citās dzīves jomās. Varbūt man ir prolēmas mājās, ir trauslas attiecības ar partneri, radiem, bērniem vai vispār nav attiecību, un tad darbs liekas kā glābiņš, kur patverties. Par darbaholiķiem pavisam nemanot var kļūt arī gadījumos, ja darbinieks tiek pārcelts uz neilgu laiku strādāt citā valstī. Viņš mēdz domāt tā- tāpat nav jēgas socializēties svešajā vidē, jo drīz mani “aizrotēs” tālāk, nu tad labāk brīvajā laikā pastrādāšu. Viņa dzīve pamazām pārvēršas vienā vienīgā darbā, un ar laiku viņš/a nemaz vairs neprot dzīvot citādāk.
Cilvēkiem šajā situācijā sev jāuzdod jautājumi – vai un ko es iegūstu, nerisinot šīs problēmas, un paskatīties, kādas varētu būt ilgtermiņa sekas. Pavērojiet savu organismu, ja tas sāk streikot un grib jūs ielikt gultā – pirmie signāli parasti ir sirds aritmija, gremošanas sistēmas problēmas, jocīgas alerģiskas reakcijas – ziniet, ka organisms visādos veidos grib paziņot, ka problēma ir dziļāka. Pie tam tie vairs nav tikai novērojumi – arvien vairāk pētījumu apstiprina darbaholisms ir saistīts ar sliktu pašizjūtu (nākotnē) t.i., ar vāju veselību, neapmierinātību ar dzīvi, zemu veiktspēju, un galu galā noved pie pazemināta pašvērtējuma, pesimisma, depresijas.
Kā darbaholisms ietekmē citus
Ja uzņēmuma vadītājs/a ir apsēsts ar darbu, būtu jāpieņem zināšanai, ka viņš/a visticamāk vēlēsies, lai citi pieskaņojas viņa ritmam. Labāk neuzņemties pamācīt, aizrādīt vai pārveidot vadītāju, jo tas parasti noved pie dažādām domstarpībām un var rezultēties lūgumā atstāt darbu. Otrs ceļš – ja neesi ar mieru “turēt” līdzi vadītājam, tev jāmeklē cits darbs. Bet, varbūt tu nolem – jā, esmu gatava tā strādāt un turpināt to tik un tik ilgi, jo šis darbs, amats, pieredze… ir neatsverams pakāpiens ceļā uz nākamo vai sapņu darbu. Te svarīgi ir pateikt “tas ir tā vērts, jo…” un nolikt sev termiņu, cik ilgi tu esi gatava tā strādāt.
Līdzīga situācija veidosies, ja darbaholiķis ir visu cienīts kolēģis, iespējams, viņa kompetences vai arī varas un “teikšanas” dēļ, jo, ja nespēšu turēt līdzi viņa tempam, produktivitātei, viņš/-a agrāk vai vēlāk izrādīs neapmierinātību ar manu sniegumu. Vienīgā pozītīvā ziņa man var būt gadījumā, ja mans vadītājs vai cienījamais kolēģis ir apzinājies savu apsēstību ar darbu, apzināti strādā ar to un pārējiem kolēģiem komunicē apmēram šādu ziņu – jā, es strādāju garas stundas, bet tas nenozīmē, ka jums jādara tāpat, es respektēju jūsu izvēli strādāt darba dienas ietvaros, ….. jā, tā ir mana īpatnība … Taču šādus un līdzīgus tekstus man līdz šim nav nācies dzirdēt.
Var gadīties, ka ierasto darba ritma gaisotni izjauc jaunpienācējs, kurš raujas strādāt par diviem un trim. Protams, tas ietekmē pārējos. Tam, kurš strādā virsstunas, ar laiku parādās netaisnīguma sajūta, savukārt tos, kuri tik daudz nestrādā, sāk uztraukt vainas vai bažu sajūta, kuras nākamā emocija ir dusmas. Abos gadījumos, neizrunātas šī situācijas var novest pie bīstama un pat sprādzienveidīga efekta uzņēmumā.
Ko darīt
Runāt, runāt un vēlreiz runāt. Te galvenais situācijas risinātājs ir vadītājs, viņš/a noteiks toni un virzienu, kā citiem uzvesties šādās situācijas. Piemēram, gadījumā ar jaunpienācēju kolektīvā, būtu jāsaprot, vai viņš vienkarši neprot plānot darbus un prioritātes, vai viņam nav pietiekamas pieredzes, vai viņš grib izcelties. Bet katrs individuāli var interesēties, kā citi jūtas, ja esmu apsēsts ar darbu, vai, kā es jūtos, ja mans tuvākais kolēģis ir darbaholiķis. To var izrunāt arī komandas iekšienē – kā pārplānot darbus, lai visi strādātu veselīgi, lai gaisotne būtu labdabīga, vai varam atļauties kaut ko deleģēt ārpaklapojumā vai piesaistīt praktikantus vai frīlanserus.
